Who cast that first fateful tomato that started the La Tomatina revolution? The reality is no one knows. Maybe it was an anti-Franco rebellion, or a carnival that got out of hand. According to the most popular version of the story, during the 1945 festival of Los Gigantes (a giant paper mâché puppet parade), locals were looking to stage a brawl to get some attention. They happened upon a vegetable cart nearby and started hurling ripe tomatoes. Innocent onlookers got involved until the scene escalated into a massive melee of flying fruit. The instigators had to repay the tomato vendors, but that didn't stop the recurrence of more tomato fights—and the birth of a new tradition.
Fearful of an unruly escalation, authorities enacted, relaxed, and then reinstated a series of bans in the 1950s. In 1951, locals who defied the law were imprisoned until public outcry called for their release. The most famous effrontery to the tomato bans happened in 1957 when proponents held a mock tomato funeral complete with a coffin and procession. After 1957, the local government decided to roll with the punches, set a few rules in place, and embraced the wacky tradition.
Though the tomatoes take center stage, a week of festivities lead up to the final showdown. It's a celebration of Buñol's patron saints, the Virgin Mary and St. Louis Bertrand, with street parades, music, and fireworks in joyous Spanish fashion. To build up your strength for the impending brawl, an epic paella is served on the eve of the battle, showcasing an iconic Valencian dish of rice, seafood, saffron, and olive oil.
Today, this unfettered festival has some measure of order. Organizers have gone so far as to cultivate a special variety of unpalatable tomatoes just for the annual event. Festivities kick off around 10 a.m. when participants race to grab a ham fixed atop a greasy pole. Onlookers hose the scramblers with water while singing and dancing in the streets. When the church bell strikes noon, trucks packed with tomatoes roll into town, while chants of "To-ma-te, to-ma-te!" reach a crescendo.
Then, with the firing of a water cannon, the main event begins. That's the green light for crushing and launching tomatoes in all-out attacks against fellow participants. Long distance tomato lobbers, point-blank assassins, and medium range hook shots. Whatever your technique, by the time it's over, you will look (and feel) quite different. Nearly an hour later, tomato-soaked bombers are left to play in a sea of squishy street salsa with little left resembling a tomato to be found. A second cannon shot signals the end of the battle. | Kurš meta to pirmo liktenīgo tomātu, kas aizsāka Tomātu revolūciju? Patiesībā neviens to nezina. Varbūt pie vainas bija kāds Franko režīma dumpinieks, bet varbūt tie bija ražas svētki, kas pārauga nekārtībās. Stāsta populārākā versija ir šāda: 1945. gadā notika Milžu festivāls (milzīgu papjēmašē marionešu parāde), kura laikā vietējie iedzīvotāji centās inscenēt kautiņu, lai sev piesaistītu uzmanību. Viņi nejauši pagadījās dārzeņu ratu tuvumā un sāka svaidīties ar gataviem tomātiem. Tad iesaistījās arī klātesošie skatītāji, un sākās milzu jandāliņš ar dārzeņu lidināšanu visos iespējamos virzienos. Kautiņa iesācējiem nācās tomātu pārdevējiem atlīdzināt zaudējumus, taču tas neapturēja tomātu kauju turpināšanu un bija dzimusi jauna tradīcija. Baidoties no nevaldāmām nekārtībām, varas iestādes 20. gadsimta 50. gados ieviesa, atviegloja un tad atkal atjaunoja dažādus aizliegumus. 1951. gadā vietējos iedzīvotājus, kuri likumiem neklausīja, iesēdināja cietumā, līdz sabiedrības protestu dēļ viņi tika atbrīvoti. Visslavenākais protests pret tomātu kauju aizliegumiem notika 1957. gadā, kad protestētāji sarīkoja bēru parodiju, zārkā ievietojot tomātu un to svinīgi izvadot pēdējā gaitā. Pēc 1957. gada pilsētas dome nolēma nepretoties laika garam, ieviesa dažus noteikumus un pilnībā ļāva vaļu šai jokainajai tradīcijai. Lai gan festivāla uzmanības centrā ir tomāti, pirms galvenā pasākuma veselu nedēļu notiek svinības. To laikā spāņiem raksturīgi līksmajā veidā tiek godināti Bunjolas pilsētas svētie aizgādņi Jaunava Marija un Sv. Luiss Bertrands, notiek gājieni ielās, skan mūzika un tiek rīkota uguņošana. Lai uzkrātu spēkus gaidāmajai kaujai, tās priekšvakarā tiek pasniegta milzu paelja — visiem zināmais valensiešu ēdiens no rīsiem, jūras veltēm, safrāna un olīveļļas. Mūsdienās šis trakulīgais festivāls ir mazliet kārtīgāks. Organizatori ir pat pacentušies un radījuši šim ikgadējam pasākumam paredzētu īpaši negaršīgu tomātu šķirni. Svinības sākas ap desmitiem no rīta, kad dalībnieki mērojas spēkiem, rāpjoties ieeļļotā stabā un cenšoties sagrābt tā galā piestiprinātu šķiņķa gabalu. Kad baznīcas zvans nozvana pusdienlaiku, pilsētā ieripo ar tomātiem pilnas kravas mašīnas un pilnā skaļumā sāk skanēt saucieni „To-ma-te, to-ma-te!” Tad līdz ar ūdens lielgabala izšaušanu tiek atklāts galvenais pasākums. Šis signāls dod zaļo gaismu tomātu spaidīšanai un mētāšanai visos virzienos, visiem spēkiem cīnoties ar pārējiem dalībniekiem, — lietā tiek likti tomātu tālmetieni, tieši triecieni un viltīgi vidēja attāluma šāviņi. Neatkarīgi no paņēmiena kaujas beigās jūs izskatīsieties (un arī jutīsieties) visnotaļ citādi. Pēc nepilnas stundas kaujinieki ir izmērcēti līdz pēdējai vīlītei un cīnās pašķidras tomātu putras pārpilnās ielās, kur būtu grūti atrast kaut vienu veselu tomātu. Kauja noslēdzas brīdī, kad tiek izšauts otrais ūdens lielgabala šāviņš. |